Lēdurgas ūdensdzirnavas ir būvētas muižas laikos. Tās piederēja Lēdurgas muižas baronu Kampenhauzenu dzimtai.
Dzirnavās bija ļoti laba maltuve, kurā mala miltus, putraimus, grūbas, mannu. Te pārstrādāja arī vilnu un kokmateriālus.
Lēdurgas dzirnavās ūdenslīmeni regulēja ar aizsprostu. Tas bija no betona ar koka aizvariem, kurus pacēla ar trosēm. Līdz 1967. gadam dzirnavas darbināja ar ūdeni, ko grieza turbīna. Vēlāk tās darbojās ar elektrību. Padomju laikā dzirnavas piederēja kolhozam “Lēdurga” un par melderi strādāja Pēteris Podnieks.
20. gadsimta 90. gadu sākumā tika izstrādāts ceļa rekonstrukcijas plāns. Dzirnavezeru nolaida, daļu tā aizbēra, lai izveidotu ceļu. Atlikusī Dzirnavezera daļa ar laiku aizauga. 1997. gada vasarā to iztīrīja un uzpludināja no jauna.
Lai gan daļa no iekārtām ir saglabājušās līdz mūsdienām, Lēdurgas ūdensdzirnavas vairs nedarbojas.
LĒDURGA WATERMILL
Lēdurga watermill was built for purposes of a manor. It belonged to the owners of Lēdurga manor – the family of Baron Campenhausen.
There was a highly valued flour-mill in the watermill, where flour, groats, pearl barley, and semolina were milled. Wool and timber were also processed there. Not all watermills offered so many services as in Lēdurga.
The water level of the mill was regulated by a dam. It was made of concrete with wooden shutters, which were lifted using ropes. Until 1967, the mill was powered by water flowing through a turbine. Later, the mill was driven by electrical power. During the Soviet era, the mill belonged to the collective farm (kolkhoz) “Lēdurga” and its melder was Pēteris Podnieks.
In the early 1990s, a road reconstruction plan required lowering of Lake Dzirnavezers and its partial covering by earth to build a new road. In the summer of 1997, the overgrown Lake Dzirnavezers was cleaned and filled with water again.
The Lēdurga watermill is no longer operational, although some of the equipment has been preserved.